Svētīt krēslas stundu

Kad bezgalīgi garās un bezdibenīgi tumšās ziemas naktis palikušas aiz muguras, kad visapkārt viss mostas un tumsa kļūst aizvien maigāka, siltāka un mājīgāka, piedāvāju IEEJĀ doties mazliet neierastākos diennakts laikos - vakaros, kad saule jau paslēpusies aiz koku galiem un krēslo vai maģiski agros rītos.

Par agro rītu burvību droši vien daudz komentāru nevajag, tāpēc vairāk pastāstīšu par došanos mežā vakara krēslā.

Iešana IEEJĀ ir gan par došanos sevī, gan būšanu dabā un mežā. IEEJA notiek klusumā, dodot iespēju apziņā uznirt ikdienas steigā novārtā pamestām sajūtām, domām un vajadzībām. Krēsla ir limināls laiks - pāreja starp gaismu un tumsu, tā ir kā starptelpa, kurā starp izkāpšanu no ikdienas un atgriešanos tajā, var notikt negaidītas un brīnumainas lietas.

Cilvēka dominējošā maņa ir redze. Ikdienā lielāko daļu informācijas (līdz pat 80%) mēs uztveram ar redzi. Došanās pārgājienā krēslas laikā ir iespēja ļaut redzei atpūsties un izpausties citām maņām. Ne vienmēr tas ir viegli. Iespējams, ka būs jāpacīnās ar savu, visu kontrolēt gribošo, prātu, kurš jūtot, ka viņa galvenais sabiedrotais - redze, ir ierobežots, var sākt taisīt traci. Pretoties, biedēt, strīdēties par visa šī vajadzību un lietderīgumu. Bet no meža ārā būs jāiziet, tāpat kā būs jāiziet cauri savām prāta pļāpām. Atliek atrast sevī paļāvību, mierīgu elpu, uzticību pavadonim un ļauties šim piedzīvojumam un transformācijai, ko tas iespējams piedāvās.

Papildus iekšējiem piedzīvojumiem, būšana mežā krēslas laikā palielina iespēju satikt kādu stirnu, zaķi vai lapsu. Dzirdēt pūces ūjināšanu vai pat ieraudzīt pašu pūci. Tagad, pavasarī, laiks ap saules rietu ir vislabākais putnu kora koncertu baudīšanai. Vakari ir dzidri, koki bez lapām vēl neslāpē skaņu un putnu dziesmas skan skaļi un reibinoši. Iešana pa mežu krēslas laikā dod iespēju īpašā veidā saplūst ar mežu. Krēsla izsmērē visas asās kontūras. Nav ne gaismas, ne tumsas, nav savējā un svešā - viss ir viens. Mežs, mēs paši, iekšējā un ārējā pasaule.

Cik bieži ikdienā mēs ļaujamies krēslas burvībai? Ieslēdzam gaismu un viss. Bet mēs varam pamēģināt svētīt krēslas stundu un tikt tās svētīti.

“Vai tagad mēs dedzināsim lampu, vai arī tu gribi svētīt krēslas stundu - kā parasti? Tad es atbildu, ka gribu svētīt krēslas stundu - kā parasti.” A. Lindgrēne “Krēslas zemē”