Kāpēc Ieejas logo ir alnis?

Mani mīļākie dzīvnieki, kopš es sevi atminos, vienmēr ir bijuši zirgi. Es atceros sevi, kā mazu meiteni, kas rudenī piespiedusi degunu pie loga rūts skatās, kā vecaispaps ar no attālāka kaimiņa palienētu zirgu vago kartupeļu dobes dārzā. Šļupstu - “zildzins, zildzins” un bēdājos, ka mani neviens neved ārā pie zildzina, jo tur ir auksts un slapjš un dubļains un ko gan tādai mazai meitene ar to zirgu runāt. Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi un nu jau vairāk nekā 10 no tiem esmu aizvadījusi kopā ar pati savu zirgu. Pavisam īstu, dzīvu, lielu, skaistu un ļoti mīļu.

Īsta, dzīva aļņa man, protams, nav. Taču man ir savs iekšējais alnis, kuru satiku un sāku iepazīt, kad devos savos pirmajos bungu ceļojumos. Tikai kādu laiku pēc tam atjēdzos, ka fotoattēls ar baltu un ļoti cēlu alni jau ļoti ilgu laiku ir rotājis mana datora darbvirsmu.

Mums ar alni ir kopīgas vairākas ļoti svarīgas lietas. Mēs abi mīlam meža biezokņus, ūdeņus un abi esam vienpaši. Mans iekšējais alnis - kā jau alnis, ir visai kluss un nerunīgs. Es mēdzu viņam uzdot jautājumus, taču tiešas atbildes viņš sniedz reti. Tomēr viņš nāk pie manis, ir klātesošs un labvēlīgs. Viņš ir nesis mani uz savas muguras un kopā ar mani peldējis ezerā. Un reiz arī mani apēdis. Es vēl joprojām nezinu viņa vārdu, taču ticu, ka kādreiz viņš man to atklās.

Vienmēr, kad vadu kādam bungu meditāciju, es domās meklēju savu alni. Un vienmēr viņš ir manā tuvumā, klusi un mierīgi elpo pār plecu un palīdz man bungot drošāk, ritmiskāk, pārliecinošāk. Palīdz man būt labākam ceļa rādītājam meditācijā. Šamaniskajās kultūrās pieņemts uzskatīt, ka bungas un to skaņa ir šamaņa zirgs, kas to aiznes ceļojumos uz citām pasaulēm. Es ceļoju ar alni. Arī manas, Ilzes un Sergeja Bušujevu rokām, pavasara saulgriežu laikā darinātās bungas ir no aļņa ādas.

Paldies Ancei Strazdai par brīnišķīgo Ieejas logo zīmējumu. Tas ir tieši tāds, kādu vēlējos.